Lietas būtība:

Vācijas kolektīvā pārvaldījuma organizācija "GEMA" uzskatīja, ka daudzdzīvokļu nama apsaimniekotāja darbība, iznomājot 18 mēbelētus dzīvokļus un uzstādot tajos televizorus, kas veic televīzijas programmu pārraides, neizmantojot centrālo uztvērējierīci, ir publiskošanas darbība atbilstoši Eiropas Savienības direktīvas nr. 2001/29 3. pantam, tādējādi par šādu pārraidīšanu telpu iznomātājam ir jāmaksā licences par autoru un blakustiesību objektu izmantošanu. Iznomātājs šim viedoklim nepiekrita. Autortiesību organizācija vērsās Vācijas apgabaltiesā, lai izšķirtu strīdu.

Savukārt Vācijas apgabaltiesa, ņemot vērā, ka Pasaules intelektuālā īpašuma organizācijas Autortiesību līguma (WIPO Copyright Treaty) un Eiropas Savienības 2001. gada direktīvas nr. 2001/29/EK par autortiesību un blakustiesību noteiktu aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā ("InfoSoc Direktīva") preambulās interpretēts, ka "fizisku līdzekļu nodrošināšana publiskai saziņai pati par sevi nav uzskatāma par publiskošanas darbību", pieprasīja Eiropas Savienības Tiesas priekšspriedumu šajā jautājumā.

Lietas iztiesāšana EST:

Spriedumā EST vispirms skaidri norādījusi, ka tieši vietējai tiesai ir jānosaka, vai ēkas apsaimniekotājs veic publiskošanas darbību. Tomēr EST sniegusi vairākus svarīgus norādījumus par šādu lietu būtību.

EST spriedumā atgādināja Vācijas tiesai, ka jau iepriekš ir sniegusi plašu interpretāciju par publiskās saziņas tiesībām dažādās lietās. Piemēram, "Reha Training", "PPI", "Stim and Sami", "Blue Air Aviation" un Anglijas Futbola asociācijas Premjerlīgai. EST uzsver, ka 2001. gada "InfoSoc Direktīva" neparedz konkrētu definīciju jēdzienam "komunikācija ar sabiedrību" (CTTP – communication to the public). Šī jēdziena nozīme un darbības joma ir jānosaka, ņemot vērā direktīvas mērķus. Galvenais no šiem mērķiem ir nodrošināt augstu tiesību turētāju aizsardzības līmeni, lai viņi varētu saņemt pienācīgu atlīdzību par savu darbu izmantošanu, ieskaitot gadījumus, kad notiek publiska saziņa.

Kas teikts priekšspriedumā?

Saskaņā ar EST priekšspriedumu atbilde uz Vācijas apgabaltiesas jautājumu ir atkarīga no īpašnieka nodoma. Proti, ja īpašnieks televizorus iznomājamajās telpās nodrošinājis ar mērķi gūt peļņu un piesaistīt cilvēkus dzīvokļiem, tas var tikt uzskatīts par publiskošanas darbību. Tomēr, ja iznomājamajās telpās ievietotie televizori ir tikai fizisks līdzekļu nodrošinājums, tā nebūtu publiska saziņa.

Papildus šim novērtējumam EST sniedza vietējai tiesai savu viedokli par "jaunas publikas" koncepciju. Tiesa norādīja, ka, ja tiek konstatēts, ka dzīvokļi tiek izīrēti uz īsu laiku, īpaši kā tūristu mītnes, īrnieki būtu jāuzskata par "publiku". Līdzīgi kā viesnīcu viesi šie īrnieki kopā veido nenoteiktu skaitu potenciālo pakalpojuma saņēmēju. Tiesa atsaucās uz 2012. gada "PPI" lietu un "REHA Training" lietu, lai skaidri norādītu, ka šādi gadījumi ietilpst "jaunas publikas" definīcijā.

Ņemot vērā šos apsvērumus, tiesa atbildēja uz Vācijas apgabaltiesas jautājumu, norādot, ka "Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 22. maija direktīvas nr. 2001/29/EK 3. panta 1. punkts par autortiesību un blakustiesību noteiktu aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā ir interpretējams tā, ka "publiskas saziņas" jēdziens, kas minēts šajā pantā, ietver apzinātu televizoru nodrošinājumu ar iekštelpu antenu, kas bez turpmākas iejaukšanās uztver signālus un ļauj veikt televīzijas programmas pārraides, ja šo dzīvokļu īrnieki ir uzskatāmi par "jaunu publiku"."

Pilns spriedums ir pieejams, izmantojot šo saiti: CURIA - Documents (europa.eu)