Jauns, talantīgs un ar ambīcijām, tā varētu raksturot Kristu Indrišonoku jeb Chris Noah. Esam dzirdējuši viņu izpildām savas dziesmas angļu valodā, bet pirms neilga laika Chris Noah mūzikas klausītājus sagaidīja pārsteigums – dziesma latviešu valodā. Septembra nogalē tika prezentēta dziesma "Cik tālu vēl?".
Kas ir jaunais, talantīgais indi–popa žanra pārstāvis un populāro dziesmu "Sunboy" un "Take a Minute" autors?

(Foto: publicitātes foto, personīgais arhīvs)

- Kā tu ar Chris Noah iepazīstinātu mūzikas klausītājus, kuri ar tevi un tavu radošo darbību nav pazīstami?

- Esmu gan mūzikas izpildītājs, gan mūzikas autors. Strādāju ne tikai pie savām, bet arī citu mākslinieku dziesmām. Ja runājam par mūzikas žanru, kurā strādāju, tad laikam to varētu nosaukt par indi–popu ar nelielām roka iezīmēm. Esmu viens no tiem autoriem, kurš vispirms domā par melodiju, tāpēc ieteiktu savos darbos tām pievērst lielāku uzmanību un, protams, man pašam šķiet, ka nozīme ir arī manam balss tembram. Laikam uzsvērtu tieši šīs nianses…

- Kas ir Chris Noah? Kāpēc tieši šāds pseidonīms?

- Patiesībā atbilde ir ļoti vienkārša. Mans uzvārds ir Indrišonoks, kuru daudziem cilvēkiem sagādā problēmas uzrakstīt vai pat izrunāt. Iepriekš esmu daudz nodarbojies ar sportu, un aptuveni 50% diplomu mans uzvārds ir uzrakstīts nepareizi. Ir redzētas un dzirdētas dažādas mana uzvārda versijas. Un, protams, diezgan loģisks secinājums – mans uzvārds klausītājiem ir sarežģīts. Tā kā man bija ambīcijas doties un gūt popularitāti ārpus Latvijas robežām, tad nācās domāt par pseidonīmu jeb skatuves vārdu.

Chris ir atvasināts no mana vārda, bet Noah "atnāca" pats – mans muzikālais ceļš sākās nevis ar milzīgām ambīcijām, bet gan vēlēšanos izdot mūziku savam priekam. Vārdu Noah biju dzirdējis kādā dziesmā. Domāju par vairākām versijām, proti Chris pluss vēl kāds cits vārds... Un, uzliekot uz papīra visus variantus, Chris Noah šķita visskanīgākais un loģiskākais. Lēmums tika pieņemts ātri un vienkārši. Sākumā pat nebija plāns, ka man ar šo vārdu būs tik ilgi "jāturas kopā". Taču tagad to nenožēloju, un man šis pseidonīms joprojām patīk, šķiet skanīgs un veiksmīgs.

- Iepriekš pieminēji sportu, kurš bija tavs sporta veids?

- Joprojām nodarbojos ar dažādiem sporta veidiem. Bet sākotnēji – bērnībā no kādiem 6 līdz 11 gadiem – spēlēju basketbolu, vēlāk – līdz 18 gadiem – hokeju. Šobrīd mana aizraušanās ir veikbords, kas ir pieskaitāms pie ekstrēmajiem sporta veidiem. Tas ir sporta veids, kurā brauc ar dēli pa ūdeni. Protams, uzturu sevi labā fiziskā formā sporta zālē.

Absolvēju mūzikas skolu 11 gados un vecākiem pateicu: "Paldies, tas bija jums, bet es nekad ar mūziku vairs nenodarbošos!"

- Un kur starp aktīvo sportošanu parādījās laiks arī mūzikai?

- Patiesībā mūzika, var teikt, "parādījās" manā dzīvē, kad man bija 6 gadi, tātad diezgan agri. Vecāki mani aizsūtīja uz mūzikas skolu. Tobrīd tā pat nebija mana, bet gan vecāku izvēle. Viņi tā gribēja, bet mana interese tajā visā bija maza – kā jau tik mazam bērnam. Absolvēju mūzikas skolu 11 gados un tad vecākiem pateicu – paldies, tas bija jums, es nekad ar mūziku vairs nenodarbošos! Bet, sasniedzot 17 gadu vecumu, man – jau kā pusaudzim – parādījās interese par ģitāru. Protams, tā vairs nebija nekāda akadēmiskā mūzika, bet gan tas, ko pats klausījos ikdienā, mūzika, kas man pašam kā jaunietim patika. Šīs intereses bija absolūti citādas, tiešām interesēja, ko un kā spēlēja manas mīļākās grupas... Lūk, to varētu nosaukt par tādu īstu interesi par mūziku. Ap šo laiku sapratu, ka man ir laba balss, un es varētu mēģināt arī dziedāt. Līdz 17 gadiem es vispār nebiju dziedājis, izņemot kaut kad bērnībā "cāļos". Ņemot vērā, ka man bija pieejama tēva studija, tātad vieta, kur ierakstīt pirmo dziesmu, un bija arī cilvēks, kas man palīdz – mans brālis, ierakstījām manu pirmo dziesmu. Nekādu īpašo gaidu vai milzīgu ekspektāciju un ambīciju nemaz nebija. Tolaik nodomāju – ja ir iespēja, tad noteikti tā ir jāizmanto. Es nedomāju, ka manas dziesmas skanēs radio vai es tās spēlēšu koncertos. Taču pirmā dziesma tik labi "aizgāja" radiostacijās un arī klausītājiem patika. Tā vienkāršoti sakot, sapratu, ka tur kaut kas ir. Arī ģimenes locekļi, mani atbalstot, teica labus vārdus... Man pat likās, ka tas ir vienkārši atbalsts, lai es nenokārtu degunu. Taču izrādījās, ka viņi nemelo, un es tiešām varu kaut ko vairāk sasniegt. Tā arī turpinājās – izdevu nākamo dziesmu... Bet viss pārējais jau ir vēsture.

- Kādu mūzikas instrumentu tu apguvi mūzikas skolā?

- Mūzikas skolā pabeidzu ģitāras klasi. Jāatzīst gan, ka no vielas, kuru tolaik mūzikas skolā apguvu, esmu visu aizmirsis. Arī laika posms starp mūzikas skolas beigšanu un manu paša interesi par ģitārspēli bija pārāk ilgs. No mūzikas skolas laikiem atceros vien to, ka skolas gaitas uzsāku 6 gados. Man ir fotogrāfijas, kurās pēc visiem eksāmeniem un arī izlaiduma visi pārējie par mani ir divas galvas tiesas garāki. Bet tā noteikti bija ļoti interesanta pieredze, kuru varu novērtēt tikai tagad. Un es noteikti priecājos par šo pieredzi un vecāku lēmumu.

Mēs tikām līdz daudzmaz pabeigtai dziesmai, bet tad vienā brīdī viss process apstājās, jo brālim parādījās citi projekti un vairs nebija īsti laika un intereses man palīdzēt.

- Pastāsti vairāk par savu pirmo dziesmu.

- Mana pirmā dziesma ir "Had It All", un šad tad koncertu apmeklētāji to joprojām atceras un lūdz izpildīt. Toreiz gandrīz neko nesapratu no mūzikas producēšanas un teorijas. Dziesma tapa, kad man bija aptuveni 19 gadi. Tobrīd man ļoti palīdzēja brālis, kurš dziesmu producēja. Tieši viņš bija muzikālais bērns mūsu ģimenē, bet es spēlēju ģitāru un mazliet dziedāju. Vienā brīdī, runājot ar brāli, ieminējos, ka vēlētos ierakstīt kaut ko savu un ka vēlos viņa palīdzību. Pēc neskaitāmajiem lūgumiem viņš piekrita. Tā mēs kopā no manām melodijām un idejām, un brāļa mūzikas producēšanas un teorijas zināšanām, salikām dziesmu. Es iesaistījos rakstīšanas procesā, bet bez viņa palīdzības nekas nebūtu noticis. Mēs tikām līdz daudzmaz pabeigtai dziesmai, bet tad vienā brīdī viss process apstājās, jo brālim parādījās citi projekti un vairs nebija īsti laika un intereses man palīdzēt. Šo dziesmas "uzmetumu" parādīju Pēterim Upelniekam, kurš palīdzēja ar dažām dziesmas niansēm, lai dziesma skanētu tā, kā mēs to dzirdam šobrīd. Pēc tam sekoja ķēdes reakcija, viņš parādīja dziesmu tālāk. Es sazinājos ar Inesi Saulāju, kura palīdzēja man ar sabiedrisko attiecību aktivitātēm, bet Andis Ansons miksēja un māsterēja dziesmu. Respektīvi, viss notika tādā lielā sniega bumbas procesā, kurā jutu lielu cilvēku pretimnākšanu, lai tiktu līdz dziesmas gala versijai. Dziesma tika izdota, un to atskaņoja "Radio SWH". Viens no pirmajiem jautājumiem bija par to, vai dziesmu nav sarakstījuši zviedru dziesmu autori (smejas). Uz šo jautājumu atbildēju noliedzoši un skaidroju, ka dziesma tapusi tepat Latvijā, Olaines novadā. Atzīšos, sākumā bija naiva ilūzija, ka brīdī, kad izdošu dziesmu, uzreiz viss būs. Patiesībā tas nav tik vienkārši, kā daudziem šķiet. Pat, ja pirmā dziesma ir ļoti veiksmīga, noteikti jāturpina strādāt, jo, kā jau mēs zinām, ar vienu dziesmu nekas nenotiek. Tas bija ļoti labs sākums, un grūti būtu iedomāties, ka viss vispār varētu notikt vēl veiksmīgāk, it īpaši, Latvijā dziedot angliski.

- Kādu stāstu gribēji ar šo dziesmu izstāstīt?

- Manuprāt, brīdī, kad rakstīju dziesmu, vēl nebiju īsti līdz galam sapratis, kas ir dziesmas stāsta veidošana. To varētu salīdzināt ar taustīšanos pa tumsu, lai vispār saprastu, kāds ir dziesmas rakstīšanas process, kā veidot dziesmas konceptu. Dziesmas "Had It All" stāsts ir par attiecībām. Protams, tobrīd vēlējos līdzināties mūziķiem, kurus pats klausījos un skatījos uz viņiem kā uz lielām autoritātēm manā dzīvē. Tie bija dziesminieki, kuri rakstīja par mīlestību, un man bija jāseko viņiem un jāiet viņu pēdās... Tad arī mēģināju darīt to, ko dara viņi.

(Foto: publicitātes foto, personīgais arhīvs)

- Kuri bija mūziķi, kas tevi iedvesmoja un kuriem vēlējies līdzināties?

- Protams, šobrīd mana muzikālā gaume un muzikālās autoritātes ir mainījušās, bet tolaik daudz klausījos Džonu Majeru (John Mayer), Tomu Odelu (Tom Odell), Džeimsu Beju (James Bay). Es klausījos dziesminiekus, un, kas ir ne mazāk svarīgi, dzīvajā izpildījumā, lai varētu sajust dziesmu, sajust, kā viņi dziesmu izpilda.

- Šogad Siguldas Pilsdrupu estrādē tu iesildīji Džeimsa Beja koncertu. Tātad piepildījās kāds tavs muzikālais sapnis...

- Jā, laikam tā varētu teikt – savā ziņā tas bija mazais sapnis, kas piepildījās. Vienmēr ir prieks satikt mūziķus, kuri kaut kad un kaut kā ir atstājuši "nospiedumus" tavā muzikālajā karjerā. Bija ļoti forši parunāt ar Džeimsu, un es noteikti nebiju vīlies – viņš ir ļoti atvērts un piezemēts cilvēks. Bija prieks redzēt, ka mūziķi var būt pasaulē slaveni, bet, atbraucot pie mums uz Latviju, būt normāli un komunicēt ar visiem "vienā līmenī". Nav tā, ka uz tevi skatītos no augšas. Viņš pats pienāk klāt, uzsāk sarunu, pasaka kādu labu vārdu. Tas noteikti ir pozitīvais, ko paņēmu no koncerta un satikšanās.

- Nereti pasaules zvaigžņu "iesildīšana" pirms viņu koncertiem ir nopietns solis mūzikas karjerā mūsu jaunajiem mūziķiem. Kā nonākt līdz tam, lai varētu "iesildīt" tādus māksliniekus kā Džeimss Bejs?

- Bija zvans no cilvēkiem, kuri darbojās mūzikas industrijā, ar jautājumu par to, vai vēlētos, tiktu un būtu gatavs pie konkrētiem nosacījumiem uzņemties šo darbu. Latvijai un visai Baltijai ir salīdzinoši mazs mūzikas tirgus. Industrijā strādājošajiem ir zināmi visi iespējamie mūziķi, un arī tad, kad ir plānoti pasaules līmeņa mākslinieku koncerti, visi zina, kurš visvairāk atbilstu konkrēta koncerta iesildīšanai. Piemēram, kad Toms Odels uzstājās Latvijā, vairāki cilvēki vēl krietnu laiku pirms man bija nosūtīts oficiāls uzaicinājums iesildīt koncertu, jau teica, ka mani aicinās. Protams, Latvijā šī izvēle nemaz nav tik liela. Ja tirgus ir lielāks, tad izvēle starp māksliniekiem, kuri iesildīs zvaigžņu koncertus, jau ir citāda.

- Kurš ir tavs spilgtākais koncerts?

- Man ļoti patika pagājušā gada festivāla "Positivus" koncerts. Pilnīgi varēja sajust, ka cilvēki ir atnākuši tieši uz manu koncertu. Viņi zināja dziesmas, dziedāja līdz. Ir ļoti liels prieks redzēt, ka ar auditoriju ir atgriezeniskā saite, un tas nav vienvirziena pasākums. Vēl pirms kovida laika man atmiņā ir palicis Igaunijas mūzikas festivāls "Intsikurmu", kurā tieši uz mūsu spēlēšanu bija ieradušies ļoti daudzi cilvēki. Kopumā ir ļoti daudz foršu un pozitīvu piedzīvojumu.

- Ja neeksistētu laika un finanšu ierobežojumi, kuri būtu tie mākslinieki, ar kuriem vēlētos kopā uzstāties?

- Es noteikti gribētu uzstāties ar grupu "1975". Šobrīd tā man ir aktuāla. Es teiktu, ka varētu uzstāties ar amerikāņu indi–folka grupu "Bon Iver". Ja nepastāv arī laika ierobežojums, tad Brūss Springstīns noteikti būtu manu izvēļu augšgalā.

(Foto: publicitātes foto, personīgais arhīvs)

- Tu esi viens no latviešu mūziķiem, kam noslēgts sadarbības līgums ar lielu starptautisku mūzikas izdevēju. Kāds ir tavs ceļš uz līgumu ar "Sony Music"?

- Es noteikti mērķtiecīgi gāju uz šo līgumu. Katrs mūziķis, īpaši tāds, kurš dzied angliski, meklē lielu ierakstu kompāniju, ar kuru noslēgt līgumu. Tā noteikti ir viena no galvenajām lietām, ko atzīmēt savā CV, un viens no mērķiem. Man tas notika diezgan vienkārši: es biju izdevis savas dziesmas "Fall Through" un "River". Tieši tad uz Latviju bija atbraucis Tomass Solijums, kas ir Igaunijas mūzikas grupas "Ewert and The Two Dragons" menedžeris un "Sony Music Baltics" pārstāvis Igaunijā. Man jau iepriekš pastāstīja par Tomasa ierašanos Latvijā, tāpēc sāku ar viņu e-pasta saraksti. Rakstīju, ka meklēju menedžementu un ierakstu kompāniju, nosūtīju savas dziesmas ar jautājumu par ieteikumiem. Viņš man atbildēja, ka jau zina, kas es esmu, un ir dzirdējis manu mūziku, un pats vēlējies mani uzrunāt par līguma slēgšanu vismaz Baltijas līmenī. Viss notika veiksmīgi, mēs noslēdzām līgumu, izdevām minialbumu, un vēlāk šo līgumu pārņēma Somijas lielais "Sony Music" birojs, kas pārrauga visu Baltijas un Somijas tirgu. Savā ziņā, protams, lielu lomu spēlēja mana iniciatīva, bet noteikti mūzika vienmēr ir primārā. Proti, ja nebūs kvalitatīva mūzika, lai arī cik labs tu būtu komunikācijā un e-pastu rakstīšanā, būs ļoti grūti. Šobrīd sadarbība turpinās – rakstu jaunu materiālu, viss ir procesā.

- Kur smelies iedvesmu dziesmām?

- Iedvesma dziesmām noteikti nāk no paša piedzīvotā, no tā, kādus cilvēkus satiec un kādām pieredzēm ej cauri. Manā gadījumā tas ir tikai no īstās dzīves pieredzes. Es negaidu uz milzīgu iedvesmu no pilnmēness naktīm vai saulrietiem, cenšos rakstīt par lietām, ko esmu redzējis, novērojis, piedzīvojis, tur arī slēpjas iedvesma. Arī mūzikas rakstīšana ir darbs, un reizēm ir jāraksta arī brīžos, kad absolūti nav iedvesmas. Jāsēžas pie instrumenta vai datora un jārada. Starp citu, iedvesmu un jaunas idejas var gūt arī no paša procesa... Protams, iedvesmo arī citi mūziķi, jo, ja dzirdi, ka kāds izdot kaut ko superforšu, man uzreiz ir tāds: "Wow, es arī vēlos nokļūt līdz tam pašam līmenim!".

Es dziedu angliski, jo man vienmēr ir bijusi doma par ārzemju tirgiem un lielāku vai mazāku tūri Eiropā. Tāda laikam būtu visgodīgākā atbilde uz šo jautājumu.

- Kāpēc tavas dziesmas pārsvarā ir tikai angļu valodā?

- Es dziedu angliski, jo man vienmēr ir bijusi doma par ārzemju tirgiem un lielāku vai mazāku tūri Eiropā. Tāda laikam būtu visgodīgākā atbilde uz šo jautājumu. Noteikti drīzumā varēsiet dzirdēt vairākas dziesmas arī latviešu valodā, bet tas nemaina manas ambīcijas.

- Latvijā izpildītāju un producentu intereses pārstāv "Latvijas Izpildītāju un producentu apvienība" (LaIPA). Vai tu esi LaIPA biedrs?

- Jā, esmu. LaIPA man palīdz ar to, ka man pašam nav jāuztraucas par juridisko un birokrātisko pusi, jo, ja tas aizņemtu papildu vietu manā galvā līdztekus visam muzikālajam procesam un koncertiem, tas krietni sarežģītu manu dzīvi. Man kā izpildītājam LaIPA palīdz saņemt savu atalgojuma daļu par manis radītajiem ierakstiem, to publisku izmantošanu jeb atskaņošanu. Zinu, ka kāds par mani parūpējas un pārstāv manas intereses. Tas ir ļoti svarīgi, un man ir prieks, ka tas ir sakārtots.

Jaunajiem mūziķiem ieteiktu būt maksimāli objektīviem un noteikti mazliet kritiskiem pret sevi. Vairāk piedomāt pie tā, kādas dziesmas tiek izdotas. Īpaši, ja ir runa par pašu pirmo dziesmu.

- Kāds būtu tavs ieteikums jaunajiem mūziķiem, kuri vēl tikai sāk savu karjeru?

- Būt maksimāli objektīviem un noteikti mazliet kritiskiem pret sevi. Vairāk piedomāt pie tā, kādas dziesmas tiek izdotas. Īpaši, ja ir runa par pašu pirmo dziesmu. Labāk uzstādīt augstāku kvalitātes kontroli, jo, manuprāt, debijas singls ir ļoti svarīgs. Un to var izdot tikai vienu reizi. Mēģināt saprast savu vietu, spēcīgās puses (balss, dziesmu rakstīšana, vārdi) un mēģināt šo spēcīgo pusi maksimāli izmantot. Būt cilvēcīgiem, atvērtiem un laipniem, tas noteikti atver daudzas durvis Latvijā.

- Ko no tevis varam sagaidīt tuvākajā nākotnē?

- Šobrīd rakstu mūziku angļu un latviešu valodā, bet noteikti būs singli latviski un būs mans debijas albums. Grūti šobrīd prognozēt, kurā brīdī tas notiks, bet es teiktu, ka līdz nākamajai vasarai albums noteikti būs pieejams klausītājiem. Būs daudz jauna un interesanta. Būs arī jauns mans muzikālais virziens.

(Foto: publicitātes foto, personīgais arhīvs)