2023. gads ir Vispārējo latviešu Dziesmu un deju svētku gads. Tādēļ arvien lielāka uzmanība tiek pievērsta šo svētku dalībniekiem – koriem un deju kolektīviem. Saulkrastu jauktais koris “Anima” ir viens no tiem. Laura Leontjeva ir visā Latvijā zināma un ne tikai koru mūzikas mīļotāju vidū cienītā kora “Anima” mākslinieciskā vadītāja, diriģente. Jau nogājusi un joprojām turpina iet mūziķes ceļu no dziedātājas līdz kora vadītājai. Un par viņu droši var teikt tā: ļoti pieredzējusi, daudzu pudu sāls mūzikas lauciņā apēdusi un padarījusi kori vienu no vadošajiem valstī.

Par “Anima” māksliniecisko vadītāju Laura kļuva pirms vairāk nekā 15 gadiem – 2007. gadā –, un aktīvi ar kori darbojas arī šodien. Lai gan Laura ir dzimusi Rīgā, bērnību pavadījusi dzimtas mājās no tēva puses Talsu novada Ģibuļu pagastā, bet viņas mamma ir nākusi no Saulkrastiem, tāpēc caur savām dzimtas saknēm jūtas piederīga gan Saulkrastiem, gan Kurzemes pusei.

(Foto: publicitātes foto, personīgais arhīvs)

- No dziedātājas līdz kora mākslinieciskajai vadītājai. Katram ir savs stāsts, kā nonākt līdz mūzikai vai mūziķa karjerai, bet kā muzikālā karjera veidojās tev?

- Mans gadījums, varētu teikt, ir pavisam klasisks, jo viss sākas ģimenē. Mans tētis ir mūziķis, mani vecvecāki no tēta puses dziedāja korī. Es bērnībā negāju bērnudārzā, bet dzīvojos laukos vai gāju līdzi tētim uz profesionālo pūtēju orķestri “Rīga”, kur viņš spēlēja trompeti. Arī mammas māsa ilgstoši dziedāja Valsts Akadēmiskajā korī “Latvija”, bet krustēvs bija izcils tubists un tā, mūzika kaut kā pavisam nemanot ienāca arī manā dzīvē. Vēlāk, jau pamatskolas laikā, kā jau agrajos pusaudžu gados, bija pašai savas “krīzes”, nebija skaidrības, ko un kāpēc vispār vēlos darīt... Bija versija par “parasto vidusskolu”, jo pašai skaidrības nebija nekādas, bet tā kā man labāk padevās mūzikas priekšmeti, tad tētis teica, ka jādodas uz Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolu.

Sākotnēji tā bija milzīga izdzīvošanas skola, tomēr mūzikas priekšmeti man padevās bez pārāk lielas piepūles. Bet teikt, ka jau sākotnēji mūziķa karjera būtu mana apzināta un mērķtiecīga izvēle, es noteikti nevaru. Drīzāk es to darīju, jo tas man bija jādara. Apzināta izvēle par labu mūziķes profesijai laikam jau bija salīdzinoši vēlu – tikai Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Katrā ziņā man šķiet, ka šodien jaunieši  šos svarīgos lēmumus pieņem ātrāk, ir mērķtiecīgāki, bet toreiz darīju to, kas man jādara. Protams, nebija jau tā, ka pavisam nepatika, citādi noteikti būtu metusi visu pie malas... Man mūzikas pasaule patika, arī mani pedagogi un cilvēki apkārt bija atbalstoši. Bet vai es domāju par mūziku kā pamatnodarbošanos? Nē, laikam jau sākotnēji noteikti nē. Un tad pēkšņi kaut kas manī pašā norezonēja – rodas ideja, tu saproti, ka jāmēģina realizēt, ka ir tāda iespēja. No vienas idejas pie nākamās... Tā tas ceļš kaut kur ved un es tikai ļaujos.
 

Vai es domāju par mūziku kā karjeru? Nē, laikam jau sākotnēji noteikti nē. Un tad pēkšņi kaut kas manī pašā norezonēja.

- Aizvadītajā gadā korim “Anima” tika svinēta 21 gada jubileja, kā mēdz teikt, īstā vai otrā pilngadība. Un lielāko daļu no šī ceļa tu esi kopā ar kori “Anima”. Kas bija tas, kas pamudināja tevi kļūt par kora māksliniecisko vadītāju, un kā tu nokļuvi līdz šim korim?

- Saulkrastu jauktajā korī “Anima” esmu kopš 2007. gada, tie nu jau ir vairāk nekā 15 gadi, kas, manuprāt, ir ļoti daudz. Kaut gan mūsdienās, šķiet, ir ļoti populāri ik pa laikam mainīt darbavietas, meklēt kādus jaunus izaicinājumus... Es to varu saprast, jo gribas būt arvien jaunās vietās, tur, kur tu sevi redzi attīstībā un kur tev ir interesanti, kur visu laiku notiek izaugsme. Paralēli Animai esmu strādājusi arī citos koros, kā arī deviņus gadus dziedājusi vokālajā grupā “Latvian voices”, dibināju un vēl šodien dziedu vokālajā kvartetā “Neaizmirstulītes”, esmu Pasaules mūzikas festivāla “Porta” mākslinieciskajā komandā, kā arī rakstu mūziku un ar savu balsi darbojos ierakstu studijās, ieskaņojot reklāmas un animācijas filmas latviešu valodā. Man ir sanācis tā, ka arī korī “Anima” visu laiku ir izaugsme, ir interesanti un jaunas idejas rodas vēl un vēl, turklāt ir cilvēki, ar ko kopā tās realizēt, un veidot kaut ko iepriekš nebijušu, aizraujošu. Tas ir process ar virzību uz augšu. Bet es kā personība esmu izaugusi kopā ar maniem koristiem, ar pašu kori.

Kā es nokļuvu līdz korim “Anima”? Mans kursabiedrs no Mūzikas akadēmijas Artūrs Ancāns, kurš tajā laikā devās prom no kora, mani uzrunāja: vai es vēlos nākt strādāt Saulkrastu korī “Anima”? Tajā brīdī es īsti pat neapzinājos, kur iesaistos, tomēr es teicu – jā. Mana mamma nāk no tās puses, es vienmēr esmu jutusi tādu kā savu piederību Saulkrastiem, es tur ļoti labi jūtos. Tagad, kad vasarās tur dzīvoju, es sevi sajūtu kā zvejniekciemieti.

(Foto: publicitātes foto, personīgais arhīvs)

- 21 gads ir ilgs laiks. Noteikti ir bijuši gan piedzīvojumi, gan personiski pārdzīvojumi, kādas atklāsmes, kas ļauj atkal iet uz priekšu. Kā jau mūsu Latvijas koriem, noteikti nav trūcis arī ārzemju muzikālu ceļojumu...

- Mēs ar kori esam devušies uz dažādām pasaules malām, bet vistālākā vieta ir bijusi Austrālija, kur kopā ar deju kolektīvu “Līgo” iestudējām uzvedumu “Sirdsbalss” un atskaņojām to 56. Latviešu kultūras dienās Melburnā un Sidnejā. 2022. gada vasarā ar savām solo programmām koncertējām XV Vispārējos latviešu dziesmu un deju svētkos ASV, Minesotā. Atskaņot “Krastā saviļņots” uzvedumu fantastiskajā Ordway koncertzālē bija tik īpaši.  Protams, tas vienmēr ir izaicinoši – aizvest 30 - 46 koristus tādā starpkontinentālā ceļojumā. Nenoliedzami, vienmēr gadās arī kādi “pigori”. Piemēram, gandrīz vienmēr ir īpaši stāsti par lidošanu. Tā kā mēs vienmēr meklējam cenu ziņā izdevīgākos lidojumus, tad bieži visi kopā ar vienu reisu nelidojam. Atceros, ka atceļā gan no Austrālijas, gan Amerikas bija lidostās streiki. Netikām mājās, kā bijām ieplānojuši, un tad nu vienmēr ir svarīgi, kā katrs tiek galā ar šīm stresa situācijām, ar mainīgajiem apstākļiem, bet jebkurā gadījumā tas ir milzīgs piedzīvojums. Kopīgi piedzīvojumi ļoti saliedē.

- Kāds ir koris “Anima”? Kas ir dziedātāji?

- Mūsu kora dziedātāji ir ļoti dažādu profesiju pārstāvji, un vecuma amplitūda ir plaša. Vidēji visvairāk ir 25 līdz 35 gadus jaunie koristi. Kaut gan šobrīd mūsu jaunākajai meitenei ir 14, savukārt kora prezidents Indriķīts ir piedalījies daudzos Dziesmu svētkos. Tieši vērtību un tradīcijas pārmantojamība, manuprāt, ir milzīga vērtība.

- Šis ir Dziesmu svētku gads. Vai koris “Anima” ir viens no tiem koriem, kuri ar nepacietību gaida svētkus un uzcītīgi gatavojas?

- Mums par lielu prieku koris “Anima” kopš sava pastāvēšanas laika vienmēr un ar ļoti labiem panākumiem ir piedalījies Dziesmu karos, kur mēs sevi esam pierādījuši kā vienu no labākajiem koriem Latvijā. Koris “Anima” ir viens no tiem koriem, kas ne tikai gatavojas Dziesmu svētkiem, bet kam Dziesmu svētki ir viens no pieturas un atskaites punktiem. Ikdienā mums patīk meklēt jaunus izteiksmes veidus, jaunas koncertprogrammas, tādus jaunus muzikālus piedzīvojumus, kādi līdz šim nav piedzīvoti, bet turpmākajos mēnešos mēs savu uzmanību vērsīsim uz Dziesmu svētkiem, kurus vēlamies no sirds izbaudīt.
 

Saulkrastos mums tā ir daba, kas mūs ārkārtīgi vieno, tuvina, bagātina, un kurā mēs smeļamies visu to, kas mums sniedz iedvesmu – saule, jūra, smiltis, mežs.

- Jūs ar kori esiet piedalījušies daudz un dažādos koncertuzvedumos. Pēdējais un spilgtākais koncertuzvedums ir “Krastā saviļņots”. Kā jūs nonācāt līdz domai par uzvedumu, kuru realizējāt pludmalē uz akmeņiem?

- Tas viss noteikti nāca, kā saka mūsu vokāla trennere Elīna Ose, solīti pa solītim. 2018. gada novembrī kopā ar komponistiem Uģi Prauliņu, Edgaru Beļicki radījām koncertprogrammu “Līvu sasaukšanās”, kuru redzēja arī komponists Kristaps Krievkalns. Vēlāk viņš ieminējās, ka varētu uzrakstīt kaut ko mūsu korim. Pamazām izkristalizējās arī jaunā koncertuzveduma ideja, komponists kā topošā kormūzikas cikla vārdu autoru uzrunāja mūziķi un dzejnieku Kārli Kazāku. Domājām, runājām par tēmām, kas mums šķiet svarīgas... Saulkrastos mums tā ir daba, kas mūs ārkārtīgi vieno, tuvina, bagātina, un kurā mēs smeļamies visu to, kas mums sniedz iedvesmu – saule, jūra, smiltis, mežs. Un, protams, dabas paralēles ar cilvēku. Tieši tik abstrakti mēs ar Kristapu raksturojām savas izjūtas par ko varētu būt kormūzikas cikls. Tālāk Kārlis to tik ļoti sajuta un radīja dzeju, bet Kristaps mūziku. No manas puses šajā radošajā procesā nebija nekādas iejaukšanās. Es atceros brīdi, kad Kristaps sūtīja pirmās skices, man viss ļoti patika, un teicu, lai tik turpina. Man nebija nekādu norādījumu, ka vajadzētu kaut ko citādāk, man patika kā viss veidojas. Tā nav klasiska kora mūzika, nav arī populārā mūzika. Šajā muzikālajā stāstā satiekas dažādība, bet pats svarīgākais, ka galvenajā lomā ir koris. Šo stāstu stāsta koris, nevis koris ir fons. Jāņem vērā fakts, ka viss tapa pandēmijas laikā, tajos divos gados, kad mūsu prāti – gan mans, gan Kristapa, gan Kārļa un, protams, arī kora – bija “bezsvara stāvoklī”, jo vienkārši bija daudz brīvā laika. Bija laiks radīt un pārdomāt. Nenoliedzami, bija arī milzīga sarežģītība – kā to visu realizēt, kā nepazaudēties sarežģītajos apstākļos. Bet man šķiet, ka mums izdevās, izstrādājot katru mazāko niansīti, ietverot tās domas un idejas, uz kuru pamata radījām “Krastā saviļņots” programmu. Domāju, ka to varēja sajust un piedzīvot arī skatītāji.

Vienlaikus tapa ne tikai koncertuzvedums, bet arī koncertfilma. Tā ir ne tik ierasta prakse, kas prasa papildu ieguldījumus no autoriem un koristiem, kā arī papildus finansiālos resursus. Kas šajā koncertfilmā tiek parādīts?

Filmā ir “dzīvie” koncertuzveduma momenti, ir dziesmas un starpsižetu stāsti, kurus veidoja režisors Valters Mirkšs, kurš dzīvo Amerikā. Viņš bija Latvijā tieši šajā pandēmijas gadā un radīja mazas īsfilmiņas, kas papildināja muzikālo stāstu. Kārļa Kazāka rakstītos īsfilmiņu tekstus ierunāja aktieris Andris Keišs, horeogrāfiju iestudēja Inga Krasovska, bet tēlu un identitāti izstrādāja mākslinieks Mareks Gureckis. Mēs tos nodēvējām par “sajūtu stāstiem”. Tāda interesanta forma, lai paustu mūsu kopējo ideju.

- Vai šim neparastajam projektam bija atsaucība arī no Latvijas mūzikas organizācijām? Galu galā tobrīd, kad notika koncerts, spēkā vēl bija Covid-19 ierobežojumi...

- Es ļoti priecājos, ka atbalsts bija. Vispirms jau tādā ziņā, ka bija iekšēja līdzi jušana, jo pat nedēļu līdz pašam koncertam vēl bija atļauts pulcēties tikai nelielam cilvēku skaitam. Tur bija lielais - nezināmais līdz pat norises dienai. Tad, kad mēs šo visu mācījāmies, mēs mācījāmies platformā “Zoom”, gan individuāli, gan pavasarī tiekoties pa mazām grupiņām, dziedot ārā, kad laukā ir + 5°C. Bet tas viss savā ziņā mūs norūdīja un tagad, atskatoties var tik nopriecāties par to, cik neprātīgi un dulli tapa “Krastā saviļņots”.  Es gribētu teikt paldies, ka mūsu ideju atbalstīja gan Saulkrastu novada dome, gan vietējie uzņēmēji un LMT, bet pašās beigās, ar piekto projektu konkursu, saņēmām arī VKKF atbalstu.

(Foto: publicitātes foto, personīgais arhīvs)

 

- Ja runājam par Latvijas mūzikas organizācijām, vai arī korus Latvijā atbalsta mūzikas organizācijas? Piemēram, Latvijas Izpildītāju un producentu apvienība (LaIPA), kura pārstāv izpildītājus un producentus.

- Man šķiet, ka stāsts ir par komunikāciju. Ir jāklauvē pie durvīm, jo ir pilnīgi skaidrs, ka pie manis neviens nenāks un neprasīs, vai tev kaut kas nav vajadzīgs... Un tas pirmais solis ir spēt pašam pajautāt padomu un palīdzību. Tādā ziņā LaIPA ir ļoti atsaucīga, jo es regulāri zvanu un uzdodu visādus jocīgus jautājumus.

- Vai ir kas tāds, kā šāda organizācija var uzlabot savu darbu, lai kori vairāk justu atbalstu?

- Protams, jautājumi tiek risināti, bet vēl joprojām ir neskaidras lietas un ir, kur augt. Vispirms jau pašiem mūziķiem un producentiem, lai saprastu, kā lietas strādā vai nestrādā. Cik detalizēti jāiesniedz atskaites vai nav jāiesniedz atskaites, kā to izdarīt tiem, kas organizē pasākumus. Bet es domāju, ka ļoti daudz kas ir atkarīgs no mums pašiem, no mūsu aktivitātes un iesaistīšanās.

- Ja kāds vēlētos uzsākt savas korista gaitas tieši Saulkrastu jauktajā korī “Anima”, vai tas būtu iespējams? Kā tas notiek?

- Mums ik pa laikam notiek uzņemšanas. Ir tā, ka tagad mums kuplā skaitā ir dāmas, it īpaši pēc pēdējās uzņemšanas, bet neliegšos, ļoti meklējam dziedošus puišus. Vīriešu kārtas pārstāvji! Droši rakstiet vēstulīti “Animas” profilā “Facebook”, un mēs tevi ar prieku noklausīsimies. Es gribētu teikt, ka “Anima” nav tikai dziedošs kolektīvs, mēs daudz runājam par kustību, iekšējo ritmu, skatuves kultūru, arī aktiermeistarību, jo šajos uzvedumos nepieciešamas dažādas radošās izpausmes. Man patīk arī tas, ka nu jau vairāki dziedātāji spēlē arī dažādus mūzikas instrumentus, un mēs savos muzikālajos stāstos varam likt lietā daudzpusīgus talantus. Korī mēs esam laba komanda ar vokālo pedagoģi Elīnu Osi un kora prezidentu Indriķi Buili, kā arī gandrīz visi dziedātāji iesaistās un atbild vai nu par tērpiem, projektiem, vai “Animas” sociālajiem tīkliem, stratēģiju, ēšanas u.c. svarīgām lietām. Pavisam nesen mūsu komandai pievienojās arī jauns kormeistars Kristaps Solovjovs.
 

Man ir sanācis tā, ka korī “Anima” visu laiku ir izaugsme, ir interesanti un jaunas idejas rodas vēl un vēl, turklāt ir cilvēki, ar ko kopā tās realizēt un veidot kaut ko iepriekš nebijušu, aizraujošu.

 

- Tradicionāls jautājums – kādi ir “Anima” turpmākie plāni? Varbūt kāds jauns koncertuzvedums? Kāda jauna albuma izdošana?

- Ir brangi plāni šim gadam. Mūsu prioritāte šogad pāri visam ir Dziesmu svētki, kuriem mēs aktīvi gatavojamies. Paralēli tuvākajos mēnešos plānots izdot divas dziesmas. Tā kā šis būs lībiešu kultūras mantojuma gads, mēs esam ieskaņojuši lībiešu kāzu dziesmu “Pūgo, pūgo, jengo, jengo” jeb “Pūt, pūt, els, els” mūsu versijā. Vasaras beigās esam aicināti doties koncerttūrē uz Grenlandi, bet rudenī strādāsim pie muzikālās ziemas pasakas “Brīnumzivs”, ko veido Roberts Gobziņš kopā ar mūzikas autoriem Elīnu Osi un Kristapu Krievkalnu, bet to plānots pirmizrādīt decembrī.