Jānis Stībelis jeb J Stever ir apguvis klavierspēli Talsos, kordiriģēšanu un vokālo pedagoģiju Rīgā, kā arī populārās mūzikas žanra nianses ASV. Lielākajai daļai populārās mūzikas mīļotāju Jānis Stībelis noteikti saistās ar atraktīvo dziesmu “Glāze piena” un visnotaļ enerģisko uzstāšanās manieri uz skatuves. Šajā intervijā LaIPA skaidroja, kā Jānis nokļuvis līdz mūziķa karjerai un kā viņš strādā pie dziesmu tapšanas.

Acīmredzot mamma jau zināja, ka bērns mājās dauzīs pa kastroļiem, tādēļ teica, ka varbūt jāspēlē kādu inteliģentāku instrumentu.

- Kur meklējams jūsu mūziķa gaitu sākums?

- Talsu bērnu mūzikas skola bija pirmā “iestāde”, kurā apguvu pašus mūzikas pamatus – klavierspēli. Kaut gan iesākumā es mācības uzsāku sitamo instrumentu klasē, tik ļoti man gribējās spēlēt bungas. Laikam mamma tomēr līdz galam šos manus plānus neakceptēja, jo noteikti jau paredzēja, ka bērns mājās dauzīs pa kastroļiem. Teica, varbūt vajagot pamēģināt kādu inteliģentāku instrumentu, un mani novirzīja uz klavierēm... Varbūt tolaik – pirmajā klasē – man šķita citādāk, bet šobrīd noteikti varu teikt: tas nebūt nebija slikti.

- Pēc pamatu pamatiem – klavierspēles –, kā liecina jūsu radošā biogrāfija, sekoja kordiriģenta zinību apgūšana...

- Jā, esmu mācījies arī kordiriģēšanu, vokālo pedagoģiju, vispār mūzikas pedagoģijas izglītība man ir līdz pat bakalaura līmenim. Bet tālāk gan devos uz Ameriku – Holivudas Mūzikas institūtu – vairāk papildināt zināšanas populārās mūzikas lauciņā. Tur meistarklasē mācījos šim žanram raksturīgās specifiskākās lietas – populārās mūzikas žanrus, manieriskumu, izpildīšanas manieri un tā tālāk.

(Foto: publicitātes foto, personīgais arhīvs)

- Vai mācības mūzikas skolā, vienalga, vai tās būtu klavieres vai bungas, bija tik pašsaprotams lēmums? Kāpēc ne, piemēram, futbols?

- Tā zināmā mērā bija vecāku ietekme, jo tētis man ir ļoti muzikāls cilvēks. Viņš spēlē vairākus instrumentus – gan akordeonu, gan klavieres, bet pie Imanta Kokara mācījās pat vijoli. Tomēr pats galvenais: viņam bija tāda ļoti, ļoti patīkama, samtaina balss. Viņš vienmēr bija ballīšu dvēsele. Tajā laikā jau bija vienkārši akordeons vai klavieres, un tētis bija paša centrā – spēlēja dziesmas, bet visa kompānija dziedāja. Un tad es kā mazs ķipars skatījos un vilku visus šlāgerus līdzi... Es taču zināju to repertuāru no galvas. Un kaut kā bērnudārzā audzinātāja piefiksēja, ka puika var noturēt meldiņu. Bet, ja tā, tad nu liksim, lai viņš dzied tur tos solo bērnu ansamblītī. Un es arī ļoti ņipri gāju un dziedāju.

- Varbūt ir vēl kāds cilvēks, kuram var pateikties par to, ka tagad jūs redzam uz skatuves?

- Jā, mana tēta jaunības draugam sievas kundze bija klavieru pasniedzēja Talsu Mūzikas skolā, tādēļ es spēlēju klavieres. Un tā arī nokļuvu pie skolotājas Gitas Amoliņas. Varbūt tagad vairs pat nav tādi pedagogi, kas māca ne tikai priekšmetu, bet drusciņ arī dzīvi. Un tāpēc arī man Amoliņas kundze ir dziļi sirdī: kā brīnišķīga ne tikai klavieru skolotāja, bet kā dzīves skolotāja, mana advokāte, mentors.

- Bet jūs mūzikas skolā sākāt mācīties instrumentu spēli, kurā brīdī notika “pārkvalificēšanās” uz dziedāšanu kā muzikālo arodu? Tas notika tā vienkārši, dabiski?

- Pirmajā klasē acīmredzot tāpēc, ka varēju nodziedāt melodiju, mani uzreiz paņēma par solistu Talsu bērnu mūzikas skolas diksilendā “Sprīdīši”. Var teikt tā: ņemiet jebkuru talsinieku, kas kaut nedaudz saistīts ar mūziku, ja viņš ir dziedājis vai kaut ko spēlējis, tad viņš noteikti ir saistīts ar “Sprīdīšiem”. Tātad var teikt, ka tas bija mans pirmais jau nosacīti profesionālais kolektīvs. Protams, viss bija notīs uzrakstīts, izdomāti aranžējumi diksilendam, izdomāts, ko katrs dara ansamblī – spēlēja gan perkusijas, gan dziedāja. Un mums par to arī maksāja! Protams, nebija daudz, varbūt kādreiz kādu rubli iedeva. Bet tas bija brīnišķīgi, varēja gan kādas bulciņas nopirkt vai kādu saldējumu. Tā bija pirmā naudiņa un pirmā sajūta, ka dziedi, un tas darbiņš ir īsts. Jā, tāpēc varētu teikt, ka es un uzstāšanās sākās jau 5 gadu vecumā.

- “Sprīdīši” bija tāds vietējais kolektīvs, vai sanāca koncertēt arī plašākai publikai?

- Protams, pirmie koncerti bija apkārtnē, bet mēs sākām arī braukāt pa mazākām estrādītēm – ar diksilendu uzstāties pilsētas svētkos, pēc tam jau bija lielākas vietas – Rīga un vēl tālāk aiz Latvijas robežām. Pateicoties ilggadējam kolektīva vadītājam Jānim Osītim, tas bija ļoti nopietns kolektīvs. “Sprīdīši” vienmēr turējušies uz cilvēku fanātisma, un droši vien, ja nebūtu tādi pedagogi un savas lietas fanātiķi, tad nekas jau arī nebūtu.

Mana pirmā uzrakstītā dziesma bija veltījums mammai bērnu mūzikas skolā.

- Arī tieši tikpat organiski un tikpat plūstoši pārgājāt pie dziesmu rakstīšanas?

- Es atceros, ka mana pirmā dziesma bija bērnu mūzikas skolā. Mums bija uzdevums uzrakstīt dziesmu par godu Māmiņu dienai. Ja nemaldos, tā bija kāda piektā vai sestā klase. Un es uzrakstīju māmiņai dziesmu, savu pirmo dziesmu. Kādu nedēļu sēdēju un riktīgi domāju. Bet, ja runājam par tādu nopietnāku dziesmu rakstīšanu, tad jau mūzikas skolā bija pārliecība, ka vajadzētu kaut kādu grupu organizēt. Un mēs ar Raimondu Tigulu izveidojām pirmo grupu Talsos. Kad atnācu studēt uz Rīgu, mums bija projekts ar Normundu Rutuli, Ingaru Viļumu un Māri Sprindžuku, tagadējo Ādažu domes priekšsēdētāju. Bija tāda jautra kompānija... Nosaucām sevi par “Take it Such”, ko latviski varētu tulkot “Uztveriet to vienkārši”. Uzstājāmies dažādos lokālajos festivālos, piemēram, “Sinepes un medus”. Sākām ar kaut kādiem džeza standartiņiem, izpildījām zināmās dziesmas, kaut kādu blūzu. Bet es sapratu, ka vajag veidot savu repertuāru. Sāku rakstīt ārkārtīgi zaļu un varbūt pārāk neorganisku, šausmīgi komplicētu, sinkopētu un sarežģītu mūziku. Man jau likās, ka mēs esam baigie monstri, ka šī grupa būs vismaz “Bītli” kā minimums, tāpēc mums visiem vajag parādīt, cik ātri mēs mākam spēlēt. Tā visas tās dziesmas kaut kur krājās. Ja uzraksti vienu, divas, trīs, tad jau 10 dziesmas, iemaņas sāk parādīties.

Man likās, ka esam baigie monstri, ka šī grupa būs vismaz “Bītli” kā minimums.

- Vai ir kāds mūziķis, no kura esat īpaši iedvesmojies?

- Es diezgan daudz esmu mācījies no Stīvija Vondera. Biju ieņēmis galvā, ka man vajag iemācīties uz klavierēm spēlēt un nodziedāt pilnīgi visu Stīvija Vondera daiļradi. Viņam ir vismaz kādi 30 albumi. Tā es vienkārši pragmatiski sēdēju pie klavierēm un mācījos vienu dziesmu pēc otras. Starp citu, mācījos pēc dzirdes, jo nebija ne nošu, ne pierakstītu vārdu. Katra dziesma man bija kā tāda neatšķetināma mīkla, jo es nekādi nesapratu, kā var tā harmonizēt un kas tie par akordiem... Ar mūsdienām tās pat nav salīdzināmas lietas, tagad taču viss jau iepriekš iedots, viss pieejams... Un tā es iemācījos pilnīgi visu Stīvija Vondera daiļradi, izgāju cauri pilnīgi visam, ko viņš ir uzrakstījis, iemācījos to nospēlēt un pēc iespējas nodziedāt. Būtībā pēc tam man atvērās pilnīgi cita pasaule. Sapratu, ka es esmu autodidaktiski, kaut kādā savā stilā, atklājis ne tikai pašu Vonderu, bet arī pamatu, uz kā viņš liek un būvē savu mūziku. Tāpēc es bieži pieminu, ka viņš man ir liels guru, no kā es esmu daudz mācījies.

(Foto: publicitātes foto, personīgais arhīvs)

- Vai ir kāds darbs, kas nekad neieraudzīja pelnītu dienas gaismu?

- Man bija sarakstīts vesels albums, kuru es nekad neesmu ne publicējis, ne kādam rādījis. Pirms došanās uz Ameriku man bija jau 13 vai 14 dziesmas, kurām es pats biju uztaisījis aranžējumus. Šai gadījumā man jāsaka milzīgs paldies Ivaram Vīgneram, kas toreiz darbojās Borisa Rezņika slavenajā studijā, kur savulaik ierakstījušies daudzi mūziķi. Tas viss bija viesnīcā “Latvija”, viņiem augšā bija studija. Ivars Vīgners arī ir viens no tiem mentoriem, kas pateica: “Hei, vari nākt un mēģināt darīt, un es tev parādīšu un palīdzēšu.” Tai laikā vēl bija lenšu magnetofoni. Es nezinu, varbūt es kādreiz to albumu pārklausīšos. Vispār es esmu sarakstījis vismaz kādas 30–40 dziesmas, kuras nekad neesmu nevienam rādījis, nekur neesmu ne izdevis, ne publicējis. Pēc tam, kad atbraucu no Amerikas, mēs ar Raimondu Tigulu sākām rakstīt dziesmas kopā. Mēs taisījām, kā tagad moderni teikt, songwriting camps [dziesmu rakstīšanas nometnes].  Tad parādījās pirmās dziesmas, kurām jau bija kāda saturiskā vērtība un arī profesionālais pamats. Ar šīm kompozīcijām, ar šo materiālu mēs jau gājām uz ierakstu studiju, un tur jau bija cita saruna. Tā tas ceļš aizgāja, tad kaut kāds pirmais panākums, pirmoreiz tu dzirdi, ka tevi spēlē radiostacijas, viss notiek pirmo reizi, un tā uz priekšu. Viss notiek pēc vecā latviešu sakāmvārda, ka darbs dara darītāju.

- Kādas jūtas var būt tagad, kad jau ir pieredze ar rakstīšanu, uzstāšanos, kāds ir tas ikdienas radošais process? Vai tam vajag kaut kādu īpašu rituālu, īpašu sajūtu, lai kaut ko radītu, vai arī tas notiek vienkāršāk – piesēžas, padomā un aiziet?

- Es vienmēr esmu meklējis kompromisu starp to, lai būtu gan iedvesmas brīdis, gan arī bez šāda brīža – tikai iedvesmas cilvēks, kas uzturētu sevi kaut kādos rāmjos. Citiem vārdiem, man vajag darīt arī pragmātiskas lietas. Piemēram, es zinu, ka ir jāpabeidz kaut kāds projekts, kuru es esmu iecerējis. Un lai iet uz priekšu, lai viss notiek, ir zināms darba apjoms. Es pats arī pats strādāju kā producents, un zinu, ka, ja šodien nav iedvesmas, es nekomponēšu, bet es varētu šodien pastrādāt, piemēram, pie bungu partijām dziesmai vai pameklēt, ko ģitāra var iespēlēt šajā vietā. Es cenšos nezaudēt muzikālo formu, bet lielajiem dziesmu kodoliem es tomēr gaidu iedvesmu. Ja man Tas Kungs atsūta kādu dienu foršu dāvanu, es uzreiz ķeros klāt. Ja man ir iedvesma un es jūtu, ka ir kodols, tad es ar to strādāju, un strādāju ar pavisam citu intensitāti. Man ir rutīna: katru dienu aizeju mājas studijā, man ir dators un programmas. Pārbaudu, ko es esmu darījis, kaut kādus vecos darbus noslīpēju. Tā ir mana ikdiena.

- Ko jūs darījāt laikā, kamēr bija apstājusies koncertu dzīve?

- Vairāk sanāca sēdēt mājās. Un, godīgi sakot, ir iekrājies un stāv vesels nošu materiālu kalns. Man ir trīs dažādi nerealizēti projekti. Es redzu gara acīm, ka es varētu kādreiz, kad murgs ar tiem vīrusiem beigsies, vairāk iet dažādos virzienos un strādāt arī vairākās valodās, vairākos stilos, dažādām auditorijām, tas man viss liktos interesanti. Šobrīd mēs rakstām jaunu dziesmu, kura sauksies “Būsim kopā”. Tā ir par šo trako laiku. Ir ļoti daudz dziesmas par šo laiku, bet tā pamatideja, pie kā strādāju, ir tā, ka mums jāsaprot – vienreiz tas trakais laiks beigsies, un kā mēs viens otram skatīsimies acīs, ja esam teikuši – tu neesi pareizs, neesi to izdarījis un to... Tā kā – mums jābūt kopā, mums jābūt vienotiem un jāmeklē to, kas mūs vieno, nevis to, kas mūs atšķir.

Jā, varu droši teikt, ka LaIPA patiešām pārstāv mūziķus, palīdz, ir pretimnākoša visā populārās mūzikas spektrā.

- Jūs vienmēr ļoti aktīvi koncertējat, top arī daudzas dziesmas. Esat gan autors, gan izpildītājs. Varbūt ir nācies saskarties arī ar kādas organizācijas atbalstu? Piemēram, LaIPA kā izpildītāju un producentu pārstāve?

- Jā, protams. Īpaši šeit jāsaka paldies LaIPA, jo man šķiet, ka LaIPA savā darbībā ir ļoti pretimnākoša un arī izglīto mūziķus. Viņi palīdz, piešķir stipendijas, atbalsta ar dziesmu rakstīšanu, atbalsta vietējā satura ražošanu. Brīžiem jau ir tāds “viedoklis”: kas tad tur – dziesmiņu uzrakstīt, bet patiesībā, ja jūs tā nopietni ķeraties klāt skaņdarbam, tad bez pašas dziesmas ir arī daudzi citi izdevumi, daudzas lietas, bez kā neiztikt... Kaut vai tāds “sīkums” kā ierakstu studija. Bet tās īre maksā naudu. Ja jūs gribat, lai smuki skanētu aranžējumi, jums vajag arī profesionālu pavadījumu – pūtējus, stīgu orķestri, citus pavadošos mūziķus, un arī tas maksā naudu. Šajā gadījumā LaIPA stipendijas ļoti labi palīdz radīt vietējo saturu. Tāpēc ir brīnišķīgi, ka ir atbalsts vietējam produktam, ko mēs radām šeit pat uz vietas, Latvijā. Jā, varu droši teikt, ka LaIPA patiešām pārstāv mūziķus, palīdz, ir pretimnākoša visā populārās mūzikas spektrā: ar to domāju ne tikai popmūziku, bet arī džezu, roku, hip–hop, faktiski jebkuru žanru. Un te es nemaz nerunāju par, piemēram, Mūzikas ierakstu gada balvas finansēšanu, atbalstu citiem ar mūziku saistītiem pasākumiem. Ļoti labs darbs ir nodibinājuma “Fonds Līdzskaņa” radīšana, kas palīdz tādiem mūziķiem, kuriem diemžēl nav nepaveicies – ir vai nu veselības problēmas, vai nu viņiem ir notikusi traģēdija, vai vienkārši grūts periods dzīvē. Viņi palīdz ne tikai morāli, bet arī finansiāli.

- Varbūt ir kāds realizēts projekts, kas nosaucams par vismīļāko, visspilgtāko?

- Man bija kāds, ja tā var teikt, gadsimta projekts. Diemžēl tas nekad vairs nerealizēsies... Gribējās kaut ko radīt un iespēlēt kopā ar Robinu Gibu no “Bee Gees”. Diemžēl Robins aizgāja citos medību laukos. Man bija tas gods viņu pazīt un arī paviesoties pie viņa Oksfordšīrā. Bet es pieļauju, ka nākotnē radīsies dažādi interesanti projekti. Man ir paveicies strādāt arī ar mūsu lielākajiem mūzikas cilvēkiem – gan ar Laimu Vaikuli, gan ar Maestro Raimondu Paulu, gan ar daudziem citiem. Bijušas ļoti daudzas un jaukas sadarbības. Ir bijuši jauki projekti, koncerti un albumi, tāpēc nosaukt vienu sapņu projektu laikam nevaru. Es dzīvoju ar domu, ka vislabākās dienas vēl priekšā.