Elita Mīlgrāve: par radošumu, intelektuālo īpašumu un biedrības LaIPA devumu mūziķiem un sabiedrībai

22.02.2022

Elita Mīlgrāve: par radošumu, intelektuālo īpašumu un biedrības LaIPA devumu mūziķiem un sabiedrībai

Pēc dažām dienām tiks nosaukti Mūzikas ierakstu gada balvas “Zelta Mikrofons” laureāti. Tādēļ tikai loģiski, ka intervējam šī pasākuma krustmāti un galveno organizētāju – producenti Elitu Mīlgrāvi, kura uzsver: “Radošums ir jebkuras uzņēmējdarbības pamatā, bez šīs īpašās dzirksts nekas nebūs.” Viņa ir ne tikai “Zelta Mikrofons” organizētāja, bet arī Latvijas Mūzikas ierakstu producentu apvienības jeb LaMPA vadītāja, Latvijas Izpildītāju un producentu apvienības (LaIPA) padomes priekšsēdētāja un mūzikas ierakstu kompānijas “MicRec” valdes priekšsēdētāja un viena no dibinātājām.

Par Elitu Mīlgrāvi var teikt, ka viņa Latvijas (un ne tikai) mūzikas dzīvē ir iekšā, kā dziedāja “Čikāgas piecīši”, “no matu galiņiem līdz papēžiem”. Viņas pārstāvētās organizācijas sniegušas iespaidīgu un ilglaicīgu devumu mūsu mūzikas industrijai. “MicRec” šogad atzīmēs ceturtdaļgadsimta pastāvēšanas jubileju, LaMPA jau 27 gadus iestājas par skaņu producentu, izdevēju un izplatītāju tiesībām, bet Latvijas Izpildītāju un producentu apvienība jeb LaIPA 22 darbības gadu laikā sakrājusi iespaidīgu pūru – LaIPA pārstāv vairāk nekā divus tūkstošus Latvijas un divus miljonus ārvalstu izpildītājus. Tādēļ, kurš gan labāk par Elitu Mīlgrāvi spēs atbildēt uz jautājumiem par radošumu, intelektuālā īpašuma aizsardzību un arī par nebūt ne vieglo producenta profesiju.

Manuprāt, radošums ir jebkuras uzņēmējdarbības pamatā, jo bez tā nekas nebūs.

Radošums

- Kas, jūsuprāt, ir radošums? Vai tas ir atrodams tikai mākslā, mūzikā, literatūrā?

- Es neesmu mūziķe, visu savu mūžu esmu bijusi producente un varu teikt, ka bez radošuma producēt nav iespējams. Mums jābūt tikpat fleksibliem un radošiem, jāsajūt, kas ir aktuāls un uz priekšu virzošs, jāuztver šī te dzirksts no māksliniekiem un jāspēj viņu idejas aiznest tālāk. Manuprāt, radošums ir jebkuras uzņēmējdarbības pamatā, jo bez tā nekas nebūs.

- Kāds ir radošais darbs un kā jūs raksturotu šo, izsakoties tēlaini, “radīšanas procesu”?

- Radošs darbs bieži vien ir spontāns. Vislabāk tas veicas, ja ir labs garastāvoklis, iedvesma, un tu atrodies pozitīvā vidē un cilvēkos. Tas ir ļoti aizraujošs, interesants un attīstošs process, kas ļauj sevi pilnveidot, augt un arī palīdzēt realizēt citu idejas. Kopīgais radošums ir pat vēl interesantāks, jo tad jāsalāgo mūziķu izsapņotais ar producenta iespējām, un bez radošas pieejas tas nudien nav iespējams. Lai gan bieži vien realizētas arī diezgan nereālas idejas… (smejas)

- Kā top jūsu darbi? Vai ir kāds rituāls, kādas vietas vai noskaņas?

- Visvairāk ideju man radušās pēc meditācijām. Tā ir mana ikdiena katru rītu. Meditācijas ir viena no tām lietām, kas ļoti veicina radošumu, jo, lai rastos kaut kas jauns, vispirms ir “jāattīra” prāts, tas jānomierina un jāļauj ienākt jaunajam. Piemēram, ideja par “Laima Rendezvous Jūrmala” festivālu man atnāca tieši pēc meditācijas. Noteikti ietekmē arī dažādi ārējie apstākļi. Iespējas iedvesmoties sniedz koncerti, izstādes, tikšanas ar radošiem cilvēkiem. Ļoti daudz iedvesmas var smelties arī dabā.

- Vai visi mākslinieki ir vienādi radoši? Varbūt varat īpaši izcelt kāda pašmāju mūziķa vai grupas ietekmi arī uz jūsu radošo darbību?

- Kā vispār var izmērīt radošumu? Tāda mērinstrumenta nav. Jebkurš mākslinieks ir radošs. Protams, vienu radītais gūst lielāku rezonansi, savukārt citu sniegums adresēts šaurai mērķauditorijai. Tomēr tas nenozīmē, ka tādēļ viņi ir mazāk radoši. Mani ļoti iedvesmojis mūsu “grands” Maestro Raimonds Pauls, Laima Vaikule, arī kopā ar “Prāta Vētru” bijis daudz piedzīvojumu un interesantu lietu. Dziļi dvēselisku nospiedumu manā dzīvē atstājis Mārtiņš Freimanis. Vēl jāpiemin Aija Andrejeva, Lauris Reiniks, Olga, Igo, “Līvi” un Ainars Virga... Visus nenosaukt. Šajos gados esam izdevuši vairāk nekā 500 nosaukumu ierakstus, un katrs no šiem mūziķiem uz mani atstājis iespaidu. Esmu pateicīga visiem māksliniekiem, kuri bijuši manā ceļā, un šis saraksts ir tiešām garš.

- Jūs pazīstat un sadarbojaties ar ļoti daudziem mūziķiem. Ko nozīmē būt mūziķim Latvijā?

- Šis jautājums laikam nav jāuzdod man, bet, no malas raugoties, būt mūziķim nozīmē tā aizrauties ar savu lietu, ka visi ekonomiskie, sociālie un politiskie faktori aizvirzās kaut kur malā. Īsts mūziķis vienkārši stāv pāri tam visam, viņa misija ir radīt apkārtējiem prieku, neraugoties uz to, cik vienkārša vai sarežģīta ir paša dzīve.

- Kādas īpašības un stiprās puses nepieciešamas, lai mūziķis kļūtu par lielisku mākslinieku?

- Deviņdesmit deviņi procenti darba un viens procents talanta. Šis princips jau gadsimtiem palicis nemainīgs..

Šodienas situāciju pat nevar vairs salīdzināt ar to “bardaku”, kāds šajā sfērā valdīja atjaunotās Latvijas valsts pirmsākumos.

Intelektuālais īpašums

- Vai mūsu valstī tiek novērtēts intelektuālais īpašums? Kā jūs raksturotu valsts un arī sabiedrības attieksmi pret radošu darbu?

- Valsts attieksme pret intelektuālo īpašumu ir sekas daudzu, daudzu gadu desmitu padomju laika mācībai par to, ka “māksla pieder tautai”. Tātad viss, ko tu esi radījis, būtībā tev vairs nepieder, un, pie šādas pārliecības, par to arī atlīdzība māksliniekam, mūziķim, autoram nepienākas. Šī attieksme joprojām sakņojās gan valstsvīros, gan politiķos, un līdz ar to tā neizbēgami jūtama arī sabiedrības kopējā attieksmē. Protams, jaunā paaudze, kas izaugusi ar citām vērtībām, sāk teikt arī savu vārdu. Viņu attieksme jau ir citāda. Arī Eiropas likumdošanas tvērums attiecībā uz intelektuālo īpašumu veicina, ka arī šī īpašuma forma tiek vērtēta augstāk. Šodienas situāciju pat nevar vairs salīdzināt ar to “bardaku”, kāds šajā sfērā valdīja atjaunotās Latvijas valsts pirmsākumos. Tolaik pati piedzīvoju, cik dramatiska, līdz pat izrēķināšanās draudiem, var būt cīņa pret pirātismu. Par laimi “mežonīgo deviņdesmito” posms jau ir beidzies, tomēr daudzos cilvēkos joprojām ir dzīvs uzskats, ka par mūziķu intelektuālo īpašumu jāmaksā nav. Vienā diskusijā, kurā runājām, ka mūzikas atskaņošanai vajadzētu būt par samaksu, kāds spēļu industrijas uzņēmējs izteicās, ka tad jau jāmaksā arī par tukšu gaisu! Viņa vārdu neminēšu, taču pati šī attieksme bija vienkārši satriecoša. Proti, ir darbi, par kuriem jāmaksā, bet ja reiz mūziķiem pašiem patīk tas, ko viņi dara, tad lai jau “sienāži spēlē”, bet mēs, tie gudrie, ja gribēsim, tad maksāsim, ja negribēsim, nemaksāsim.  Diemžēl šāds viedoklis nekur nav izzudis, tas prevalē joprojām. Taču mūzika, kuru klausāmies, ir kāda cilvēka radīta, un viņam par savu darbu ir jāsaņem atlīdzība. Cilvēki, kuri paši radījuši kādu darbu, vienalga, kādā sfērā, to saprot. Tomēr ļoti lielai daļai sabiedrības līdz šai izpratnei vēl jānonāk. Šis process nebūs ātrs, taču, domāju, mēs galu galā nonāksim līdz brīdim, kad šīs lietas būs pašsaprotamas.

- Varbūt šis jautājums skanēs nedaudz naivi, taču – cik bieži ir gadījumi, kad mākslinieka radītais saturs tiek izmantots bez saskaņošanas? Kā šādas situācijas tiek risinātas – juridiskā vai kādā citā ceļā?

- Manā vairāk nekā 25 gadus ilgajā producenta darba pieredzē šādu gadījumu bijis bezgala daudz. Ja skatāmies nesenā pagātnē, tad šādu situāciju varbūt ir mazāk, bet pirmsākumos mēs ar to saskārāmies ikdienā un regulāri. Visvairāk mani sāpina, ka par intelektuālo īpašumu un mūsu radītajiem darbiem nevēlas maksāt citu intelektuālo īpašumu radītāji. Te jāmin gan televīzija, gan dažādu filmu autori un producenti. Viņi vienmēr uzskata, ka par mūzikas izmantošanu var maksāt pēc pārpalikuma principa. Tā sakot, mums jau tāpat ir tik lielas izmaksas, un, ja nāksies maksāt vēl arī par mūziku, tad jau mēs vispār nevarēsim šo projektu realizēt... Gaužām bēdīga attieksme. Piemēram, filmas budžetā paredzēta nauda operatoriem, filmēšanas grupai, šoferiem, elektrībai, degvielai, un par to visu arī tiek samaksāts, jo visi rēķinās, ka cilvēkam par savu darbu ir jāsaņem atlīdzība. Taču, līdzko mēs nonākam līdz tādām netaustāmām lietām kā mūzika, uzreiz kāda galvā dzimst doma – bet varbūt mēs varam par to nemaksāt? Vai arī – varbūt mēs varam maksāt mazāk, jo budžetā tik maz ir palicis pāri... Ļoti paradoksāla attieksme. Visi atzīst, ka bez mūzikas iztikt nevar, un daudzos radošos projektos tā spēlē ļoti nozīmīgu lomu, bet tanī pašā laikā mūzika ir pēdējais, par ko, sastādot attiecīgā projekta tāmi, tiek domāts.

- Cik nozīmīgas ir autortiesību un blakustiesību atlīdzības? Vai tās ietekmē arī jūsu uzņēmuma kopējo finansiālo situāciju?

- Jā. Ar katru gadu tās kļūst aizvien būtiskākas, un pēdējos 5–6 gados tā ir pat ļoti nozīmīga ienākumu daļa. Kopš LaIPA administrētie atlīdzību maksājumi kļuvuši patstāvīgi un stabili, un ienākumi caur LaIPA maksājumiem pieauguši, es to izjūtu kā ikgadēju un svarīgu papildu ienākumu mūsu kompānijai.

- Vai ar mūziku var pelnīt un izdzīvot? Kas tam nepieciešams?

- Ar mūziku var pelnīt un arī dzīvot. Viss atkarīgs no prasību līmeņa, no tā, kāda līmeņa dzīvi mēs vēlamies. Latvijā nav ļoti bagātu, lielas summas pelnošu mūziķu, nu varbūt daži vārdi, kas turklāt pelna ne tikai Latvijā, bet arī ārvalstīs, taču tādu nav daudz. Mēs visi viņus zinām. Lielākai daļai tomēr mūzika ir kas līdzīgs hobijam – iztiku viņi pelna ar savu pamatdarbu, bet brīvajā laikā muzicē. Protams, ir arī profesionāli mūziķi un tādi mūziķi, kuri specializējušies pavadījumu izpildīšanā. Arī no šī darba iespējams dzīvot, taču vien tad, ja šie mūziķi piedalās vairākos projektos. Tā kā iespējas ir, taču neteikšu, ka tas ir viegli.

 

LaIPA

- Vai jūs ieteiktu citiem producentiem iestāties Latvijas Izpildītāju un producentu apvienībā?

- Jā, es noteikti visiem iesaku iestāties un piedalīties LaIPA darbā, turklāt ne tikai vienkārši reģistrēties, bet arī kļūt par biedru ar vēlmi piedalīties lemšanā, lai varētu aktīvi iesaistīties kopīgo plānu apspriešanā. Jo vairāk izpildītāju un producentu šajā procesā piedalās, jo labāk. Tas ļaus LaIPA spēlēt nozīmīgu lomu intelektuālā īpašuma aizsargāšanā valstī un, protams, palīdzēs visai nozarei kopumā un katram autoram, izpildītājam vai producentam atsevišķi.

- Kā jums šķiet, vai producentiem ir sniegta saprotama informācija par autortiesību un blakustiesību atlīdzību izmaksu un iegūšanas kārtību?

- Varu droši teikt, ka, manuprāt, LaIPA korekti un pilnīgi sniedz visu nepieciešamo informāciju, jautājums tikai, vai cilvēki grib iedziļināties. Visu vajadzīgo var atrast gan LaIPA mājaslapā, gan jebkuru neskaidrību gadījumā var zvanīt un jautāt. Ja vien ir vēlme iedziļināties, tad mūsu sniegtā informācija tiešām ir ļoti pārskatāma un saprotama.

LaIPA sen jau nav tikai administrators un izmaksātājs. LaIPA pārstāv mūziķu viedokli, LaIPA ietekmē sabiedrības viedokli, LaIPA pārstāv visu mūsu intereses gan likumdošanā, gan politiski.

- Vai un kā LaIPA var palīdzēt producentiem? Kādas saredzat LaIPA funkcijas plašākā nozīmē, ne tikai kā atlīdzību izmaksu administrēšanu vien?

- LaIPA sen jau nav tikai administrators un izmaksātājs. Jo, ja visu pareizi saprogrammē, tad veikt lielos aprēķinus un vienkārši administrēt var arī ar pāris veiksmīgu datorprogrammu palīdzību. Bet LaIPA pārstāv mūziķu viedokli, LaIPA ietekmē sabiedrības viedokli, LaIPA pārstāv visu mūsu intereses gan likumdošanā, gan politiski. Ļoti būtisks ir mūsu izveidotā nodibinājuma “Fonds Līdzskaņa” sniegtais atbalsts nelaimē vai grūtībās nonākušiem mūziķiem, tāpat jāmin arī LaIPA atbalsts visai nozarei tik svarīgajā pasākumā kā ikgadējā Mūzikas ierakstu gada balva “Zelta Mikrofons”. Tādēļ nešauboties varu teikt, ka tas, ko dara LaIPA, ir ļoti vērtīgi gan mūziķiem, gan arī Latvijas sabiedrībai.  

 

Covid-19 krīzes ietekme

- Kā jūsu darbību un ikdienu ietekmē jaunie ierobežojumi un pandēmija kopumā?

- Pandēmija ļoti izmainīja dzīvi visiem, kas ir saistīti ar mūzikas industriju, jo pilnībā mainījās veids, kā mēs strādājam, kā mēs dzīvojam. Ja iepriekš mēs varējām kaut ko plānot un darīt, tad šobrīd nekas nav mūsu rokās, viss ir atkarīgs no pandēmijas diktētajiem apstākļiem, no tā, ko lems valdība, kādus soļus spers, kādus noteikumus ieviesīs, un jebkādi mūsu ieplānotie pasākumi ir pakļauti pēkšņām pārcelšanām, atcelšanām un tamlīdzīgi. Līdz ar to arī manu dzīvi tas ir ļoti ietekmējis, un es esmu ieņēmusi tādu nogaidošu pozīciju, jo šobrīd, tā kā es strādāju komercuzņēmumā, tad es neredzu finansiālu pamatojumu vispār kaut ko rīkot, jo viss ir apdraudēts, nestabils, neprognozējams. Un arī tās iespējas un minimālie apmeklējumi, visi ierobežojumi – tas viss būtībā sagrauj jebkādu finansiālu pamatu koncertu, festivālu un pasākumu rīkošanai. Līdz ar to, piemēram, mēs kā Laimas Vaikules festivāla [“Laima Rendezvous Jūrmala”] rīkotāji jau divus gadus pārceļam festivālu, ļoti ceram, ka šogad beidzot tas notiks. Kā “Zelta Mikrofona” rīkotāji mēs esam pilnībā mainījuši pasākuma norisi. Iepriekš balvu pasniegšana notika kādā teātrī, atvērtā vietā, kur var visi nākt un skatīties – tie bija svētki un liels pasākums. Šobrīd mēs esam visu minimizējuši, jau otro gadu pārcēluši uz nelielu telpu Rīgas Mākslas un mediju tehnikumā. Pasākumu tagad gatavojam vairāk kā televīzijas tiešraidi ar balvu pasniedzējiem un nominantiem, bet ne vairāk. Un ar visiem iespējamiem sarežģījumiem, kādi vien ir, lai nodrošinātu pareizu cilvēku plūsmu un ievērotu drošības pasākumus. Jā, tā kā tas ir ļoti mainījis visu, un arī nākotnes plānošana ir visai sarežģīta, jo nav saprotams, kā viss var pagriezties. Varbūt vienā dienā viss mainīsies un mūs atbrīvos no šiem te “uzpurņiem” [maskām], un cilvēku pazemojošiem kodiem, policistu pārbaudēm un visām pārējām lietām, un mēs būsim brīvi un varēsim atgriezties un atkal rīkot pasākumus un koncertus normāli.

- Ar ko jūs nodarbojaties, kamēr esat “nogaidošā pozīcijā”?

- Es nodarbojos ar citiem biznesiem, attīstot savu biznesu veselības jomā. Es tur arī redzu ļoti svarīgu ieguldījumu mūsu nācijas veselībā. Protams, ir arī labās ziņas – pandēmija ir ļoti mainījusi mūsu domāšanu par to, kā var notikt bizness. Ja mēs kādreiz bijām ļoti aizspriedumaini pret to, ka var strādāt attālināti, šobrīd tas ir ļoti pieņemami un visiem saprotami. Mēs arī daudz racionālāk pieejam tam, kam mēs tērējam laiku, kur mēs braucam un tiekamies klātienē, kur varbūt tas nav nepieciešams, visu var izdarīt on-line [tiešsaistē]. Tas arī dod mums iespējas strādāt no citām vietām pasaulē, nav obligāti jāatrodas Latvijā, jo nav nekādas atšķirības – vai “Zoom” saruna un e-pastu apmaiņa notiek no kādas Latvijas vietas, vai no kādas citas valsts, dienvidjūru salas vai pat cita kontinenta. Tā kā es arī to esmu sev pieņēmusi un arī izmantojusi, un domāju, ka arī turpmāk būšu brīvāka savā izvēlē, kur atrasties strādājot un atpūšoties.

LaIPA ir radījusi tādu kā stabilitātes sajūtu: ja nu nekas nenotiks, tad tomēr viss, kas attiecas uz mūzikas izmantošanu publiskā telpā, tomēr notiek un notiks.

- Kā šajā situācija palīdz sadarbība ar LaIPA un citām nevalstiskajām organizācijām?

- Manuprāt, vairāk nekā jebkad iepriekš ir parādījusies šo nevalstisko organizāciju un biedrību nozīme mūsu kopīgo interešu pārstāvniecībā. Es domāju, ka vairāk nekā jebkad iepriekš gan mūziķi, gan producenti ir izjutuši to, ka ir iespēja paust kopīgo viedokli ar organizācijas palīdzību. Un LaIPA pilnīgi noteikti šajā sarežģītajā laikā ir bijis stabils atbalsts gan morāli, gan arī materiāli, gan mūziķiem, gan producentiem. LaIPA ir radījusi tādu stabilitātes sajūtu, ka, ja nu nekas nenotiks, tad tomēr viss, kas attiecas uz mūzikas izmantošanu publiskā telpā, tomēr notiek un notiks, un ienākumi no tā veidosies, un būs kaut kāds drošības spilvens šajā situācijā. Kā arī LaIPA ir rīkojusi stipendiju konkursus, aicinot mūziķus radīt šajā laikā, kad nav iespējams koncertēt. Šis ir ļoti apsveicami un ļoti nozīmīgi gan mūziķiem, gan arī producentiem. Arī “Zelta Mikrofona” kontekstā esmu priecīga redzēt, ka ļoti daudzi no LaIPA atbalstītajiem ierakstiem ir iesniegti un arī pretendē uz balvām dažādās nominācijās. Tas noteikti ir vērtīgs ieguldījums kopējā lietā.