Biedrība “Latvijas Izpildītāju un producentu apvienība” (LaIPA) sadarbībā ar pētījumu kompāniju TNS, 2017. gada pavasarī veica aptauju, kur noskaidrots, ka 66% Latvijas iedzīvotāju piekrīt apgalvojumam - lai gūtu ienākumus, Latvijā mūziķiem ir regulāri jāizdod jauni ieraksti. Savukārt 64% iedzīvotāju piekrīt apgalvojumam, ka strādājošajiem ar autoratlīdzības līgumiem ir pašiem jāuzņemas atbildība par sociālo nodrošinājumu. Pašu mūziķu un producentu vidū valda divejādas sajūtas, no vienas puses mūziķiem jābūt uzņēmējiem un pašiem par sevi jāparūpējas, no otras puses, mūziķiem ir jānodrošina iespēja darīt primāro aicinājumu – radīt jaunus skaņdarbus.

Lai gūtu priekšstatu par pašu mūziķu viedokli, tika aptaujāti arī LaIPA pārstāvētie izpildītāji un producenti par nozīmīgākajām industrijas problēmām tieši sociālās aizsardzības jautājumos. 50% respondentu atbildēja, ka vienīgā iespējā mūziķiem saņemt pienācīgu atlīdzību, ir uzstājoties korporatīvos pasākumos, 12% šajā jautājumā nebija viedokļa.

Sarunu festivāla LAMPA ietvaros notika “Latvijas Izpildītāju un producentu apvienība” (LaIPA) sociālā atbalsta fonda “Līdzskaņa” organizētā diskusija “Likteņa varā – sociālās aizsardzības riski radošajās industrijās nodarbinātajiem”. Diskusijā piedalījās fonda “Līdzskaņa” projektu vadītāja Baiba Kojare, apvienības “Apeirons” valdes priekšsēdētājs Ivars Balodis, Latvijas Sarkanā Krusta biroja "Aprūpe mājās" vecākā sociālā darbiniece Agija Saukuma un mūziķis Aigars Grāvers. Diskusiju vadīja grupas ''Flame&The Rolltones'' dziedātājs Atis Zviedris. Diskusijā aktīvi piedalījās gan dalībnieki, gan klausītāji. Viens no galvenajiem secinājumiem -

neviens no mums nav gatavs nelaimei, kas maina visu dzīvi, bet, lai saņemtu palīdzību un konsultācijas šādā gadījumā, jāmaina ne tikai domāšana, bet arī uzvedība gan radošo industriju pārstāvjiem, gan valsts iestādēm. Daudzas problēmas būtu iespējams risināt, ieviešot radošas personas statusu, mainot nodokļu un sociālo iemaksu veikšanas kārtību radošajās industrijās nodarbinātajiem.

Jāuzsver, ka 21% iedzīvotāju ir gatavi ziedot naudas līdzekļus tieši Latvijas izpildītājiem un producentiem, lai atbalstītu veselības problēmu un to radīto sadzīviska rakstura problēmu risināšanā. Savukārt 72% aptaujāto mūziķu paši ir ziedojuši laiku vai naudas līdzekļus, palīdzot saviem kolēģiem, kuri nonākuši nelaimē.

Baiba Kojare diskusijas laikā stāsta: “Krīzes brīžos mēs bieži nezinām, kur iet un pie kā griezties pēc palīdzības, tāpēc fonda “Līdzskaņa” mērķis ir ne tikai finansiāli atbalstīt, bet arī savlaicīgi reaģēt un palīdzēt risināt sociālos jautājumus, sniegt konsultācijas. Radošo industriju pārstāvji lielākoties nedomā kā uzņēmēji un sociālo iemaksu neveikšana rodas informācijas pieejamības trūkuma dēļ nevis tā ir kā apzināta rīcība.”

Diskusijas vadītājs un mūzikas industrijas pārstāvis Atis Zviedris uzsvēra: “Mūsu valstī nav sakārtotas sistēmas. Piemēram, Skandināvijā, strādājot uzņēmumā, kas izslēdz kādu no likuma pantiem, cilvēkiem nekavējoties piezvana no attiecīgās iestādes, brīdinot par šo situāciju un iesakot labākos risinājumus. Latvijā paiet gads un tiek saņemta vēstule no attiecīgās instances, pieprasot neveiktos maksājumus. Mūziķiem tas ir sarežģīts process un nav iespējams izsekot līdzi visām reformām, izmaiņām. Pat rīkojot labdarības koncertu baznīcā, puse koncerta ienākumu aiziet dažādām atļaujām un nodokļiem. Manuprāt, nepieciešams radīt radošas personas statusu, kas ļautu mūiķiem un mākslieniekiem radīt, atstājot papīrus un birokrātiju profesionāļu rokās.”

Savukārt Agija Saukuma minēja: “Problēmas var skart visus un praksē pastāv paradokss -  saņemot līdz 380 eiro mēnesī lielu atalgojumu, nelaimes gadījumā ir iespējams saņemt Sarkanā Krusta un sociālā dienesta apmaksātus pakalpojumus, t.i., aprūpe mājās vai īslaicīgās uzturēšanās mītnēs. Savukārt cilvēkiem, kuri atalgojumā saņem vairāk par 380 eiro mēnesī, tie jau ir maksas pakalpojumi. No pakalpojumu saņemšanas perspektīvas, izdevīgāk krīzes brīžos ir minimālās algas saņēmējiem nevis cilvēkiem ar augstāku atalgojumu.”

49% iedzīvotāju uzskata, ka strādājošie ar autoratlīdzības līgumiem ir sociāli mazāk aizsargāti nekā strādājošie ar darba līgumiem. Savukārt 29% iedzīvotāju nav pauduši viedokli.

“Reālā dzīve - kamēr mūziķis uzstājas koncertos, ienākumi ir garantēti, tiklīdz aktivitāte apsīkst, arī ienākumu vairs nav,” diskusijā aktīvi iesaistījās mūziķis Aigars Grāvers. “Mūziķi ir emocionāli, mēs nespējam ilgtspējīgi uzturēt biznesa domāšanu. Mēs esam impulsīvi un bieži nezinām, kā rīkoties dažādās situācijās. Vislabāk sociālās iemaksas būtu risināt valsts līmenī, nevis uzticēt katram pašam radošo industriju pārstāvim. Arī papildu motivācija būtu apziņa, ka šis pensiju uzkrājums tiešām veidojas, bet nav ticības, ka kāds neizsaimniekos un beigās tāpat vecumdienas jāpavada nabadzībā. Tāpēc mūziķis kā likums pats sev neieskaitīs sociālo nodokli.”

Lielākā daļa 64% iedzīvotāju uzskata, ka strādājošajiem ar autoratlīdzības līgumiem ir pašiem jāuzņemas atbildība par savu sociālo nodrošinājumu. 66% aptaujāto maksā sociālo nodokli un 40% veido arī papildus pensijas uzkrājumu.

Apvienības “Apeirons” vadītājs Ivars Balodis minēja reālus piemērus: “No vienas puses nav ticības sociālajai sistēmai, notiek nepārtrauktas reformas. Nevienam nav skaidra izpratne par to, kā šīs reformas ietekmēs nākotni. Bija gadījums - turīgs cilvēks nopirka dzīvokli, cēla māju, paņēma kredītu un ģimenē auga mazi bērni. Negaidīti – kāda pasākuma laikā, lecot baseinā lauza sprandu, paliekot ratiņkrēslā. Dzīvoklis atradās piektajā stāvā. Ja cilvēks nonāk šādā situācijā un nav uzkrājumu, dzīve apstājas. Tevi ir jāaprūpē. Sākumā draugi nāk un mēģina palīdzēt, bet tas ar laiku beidzas. Tu neesi tālāk nodrošināts. Nav potes pret invaliditāti. Uz to neviens nav gatavs. Tādos brīžos ir ārkārtīgi svarīgi iepriekš veiktie sociālo nodokļu maksājumi. Gribam aicināt arī mūziķus domāt par to, kā veidot šādu sistēmu. Risināt visiem kopā. Mums trūkst vienotības un mēs kopā neiestājamies par sakārtotu valsti.”