“Izlasīju, ka spēlēt vijoli ir veselīgi. Lūdzu, tad māciet manam bērnam, ja? Tā, lai viņš smuki spēlē!” Šai frāzei līdzīgas ir dzirdējis ne viens vien vijoles skolotājs no savu audzēkņu vecākiem, kuri, salasījušies gudras grāmatas, ved savus bērnus uz stundām bez mazākās nojausmas, ko patiesībā nozīmē apgūt ne tikai vijoles, bet jebkura mūzikas instrumenta spēli tā, lai “smuki skan”.

Spēlēt mūzikas instrumentu patiešām ir veselīgi (kāpēc – par to kādā citā rakstā) šī termina visplašākajā nozīmē. Turklāt mūsdienās šo prasmi apgūt var jebkurš, kuram ir pieejams internets, ir kāds brīdis laika un kaut nedaudz pacietības. Neierobežoto tehnoloģisko iespēju laikmets atstājis nospiedumu ne tikai mūzikas biznesā, bet arī mūzikas apguves procesā, un radoši izveicīgākie skolotāji jau gadiem organizē dažādu instrumentu apgūšanas nodarbības tiešsaistē jeb, vienkārši runājot, “online”. Nu, ko?! Aiziet: jūtūbs vaļā, skatāmies, kas jādara un… Hmm, kaut kā baigi jocīgi: neskan tā, kā viņam tur. Kas par lietu?! It kā tiek darīts pilnīgi precīzi, kā norādīts, bet nav. Ja mācās ģitāru, piemēram, vispār viss īzī pīzī: izskaiti, nospied, parauj – ir! Nu, JĀBŪT!!!

Izrādās, tāda “pag.. paturi aliņu!” attieksme cilvēka talantu neveido par kaut ko neizskaidrojami aizkustinošu, elpu aizraujošu un apbrīnas vērtu. Dažas minūtes dienā vai, vēl labāk – nedēļā – nebūs tas brīdis, kura laikā kļūt tik veselīgam, kā rakstīts tajās gudrajās grāmatās. Protams, nevajag jau uzreiz obligāti kļūt par pasaules labāko vijolnieku, bet, neveltot instrumenta apguvei vismaz (kā minimums) stundu dienā (vai, ja vispār nav laika – vismaz divās dienās), nevar kļūt arī par sliktāko vijolnieku pasaulē. Šādā veidā nav iespējams kļūt vispār ne par ko.

Kāds paziņa pirms dažiem gadiem norādīja uz manas grupas toreizējo mēģinājumu grafiku kā uz kaut ko īpašu. Sak’, “džeki te trīsreiz nedēļā pa divām stundām svīst… vai tad nav pietiekami?!” It kā jau ir, ja gribas nopietni uztvert, piemēram, Metallica stīgu nodaļas mākslinieciskā vadītāja Džeimsa Hetfilda atbildi uz jautājumu “kas jādara, lai spēlētu kā tu?!”:

Don’t practice much.

Toreiz uz sava paziņas komentāru atbildēju ar smaidu un kaut kādu vispārēju repliku, jo sapratu, ka cilvēks, visdrīzākais, nekad nav redzējis kaut ko līdzīgu manas bērnības laiku skolotājas ierakstam pēc kārtējās stundas: “Lūdzu spēlēt klavieres katru dienu!”

Vārdu savienojums “katru dienu” nez kāpēc šķiet kaut kas biedējošs, nenormāls un visdrīzāk nevajadzīgs, kad runa ir par mūzikas instrumenta apgūšanu. Jā, noteikti jāatceras: nevajag jau kļūt par profesionāli. Protams, bet saprotiet: ja nevingrinās – spēlēt vienkārši nevar iemācīties. Tas tāpēc, ka netiek regulāri attīstīta muskuļu atmiņa, kas sadarbībā ar emocijām, smadzenēm un nerviem pirkstus kustina mūziķa vēlamajā tempā, pozīcijā un kombinācijā.

Angliski ir teiciens, kuru var attiecināt ne tikai uz mūzikas instrumenta apguvi, bet dzīvi kopumā: “You get out what you put in”. Lieliska, neapstrīdama un ārkārtīgi uzskatāma patiesība, kuru nereti mēdz sajaukt ar neadekvātu pārstrādāšanos un sevis bendēšanu. Proti, vingrinoties, piemēram, 8 un vairāk stundas dienā, lielāka iespēja ir nevis progresēt, bet pārspēlēt rokas un nonākt uz operāciju galda. Par šo tematu daudz taujāts vienreizējais izraēliešu vijolnieks Itzāks Perlmans (Itzhak Perlman), kuraprāt, svarīgākais nav stundu skaits, bet gan vingrināšanās kvalitāte, atkārtojumu daudzums un vingrināšanās ātrums: “Pilnīgi noteikti eksistē tāda lieta kā pārspēlēšanās. Neatkarīgi no tā, cik nopietns mūziķis ir, nav nepieciešams vingrināties vairāk par 5 stundām dienā, turklāt katrai stundai jābūt apmēram 45 minūšu ilgai, atstājot brīdi atpūtai.” Perlmans nepaguris atgādina arī vēl vienu ļoti būtisku niansi – vingrināšanās ātrumu vai, precīzāk sekot, lēnumu:

Sāciet lēnām, soli pa solim, takti pa taktij. Ir tāds likums: ko tu apgūsti lēnām – to tu aizmirsti lēnām.

"Nu, un atiecīgi arī otrādi. Studenti man netic, bet tā patiešām nav patiesība, ka, jo vairāk un ātrāk vingrināsies, jo efektīvāks un ātrāks būs rezultāts. Lēnām un regulāri – tas ir ceļš uz panākumiem.”

Ģitāristu pasaulē par nepārspējamu virtuozu dēvētais Tomijs Emanuels savu galvu reibinošo, vairāk nekā 50 gadus ilgo mūziķa karjeru vingrināšanās kontekstā pamato ar vienu frāzi:

I practice every day.

Cilvēks, kurš nekad nav mācījies mūzikas teoriju vai apmeklējis ģitārstundas, bet spēlē kā neviens cits un vēl piedevām regulāri izglīto jauno mūziķu paaudzi gan savās, gan dažādu prestižu pasaules mūzikas skolu organizētajās meistarklasēs, saka: “Es nekad nespēlēju gammas, vingrinājumus vai ko tamlīdzīgu. Es spēlēju mūziku – dziesmas, skaņdarbus un vingrinu pirkstu muskulatūru katru dienu.” Emanuels ne reizi vien ir teicis, ka, ja vien neiet pēc piena uz veikalu, bez ģitāras praktiski no mājas neiziet, jo viņam ir svarīgi spēlēt tur un tad, kad viņam ir tāda vēlēšanās, iedvesma vai uzrodas kārtējā mūza. Ja ir ambīcija kaut kad spēlēt kā Tomijs Emanuels, tad jāatceras fakts – viņš ir viens no pasaules visaktīvāk koncertējošiem mūziķiem, kurš reiz muzicējis ar intensitāti 320 koncerti gadā.

Protams, augstākminētie izcilnieki ir pie pasaules mūzikas debesīm mirdzošas zvaigznes, kuras it kā “nekad nav aizsniedzamas”… iespējams, bet, ja vēlas iegūt patiešām ļoti sasniedzamu iedvesmas avotu – nav tālu jāmeklē, jo tepat, tā teikt – rokas stiepiena attālumā ir mūsu pašu maestro Raimonds Pauls. Diezgan cienījamā vecuma kungs varbūt, kā pats saka, “tā vairs nospēlēt nevar”, tomēr šodien nevienā brīdī nav zaudējis to, ko sauc par raksturu, toni un, pats būtiskākais – acīmredzamu kaislību par to, ko dara. Nule izdotā albuma “Kontrasti” prezentācijas koncertā vēroju Paulu un atkritu apmēram 15-20 gadu vecā pagātnē kādā no mammas kamerorķestra un maestro kopīgajiem mēģinājumiem. Un praktiski nekas nav mainījies: tās ir tās pašas aizrautīgi spēlējošās rokas, kaut kur tikai viņam raksturīgajā grimasē apslēptais un iekšējo patiku raksturojošais smīniņš, kas nevilšus piesien acis pie pianista un vienvārdsakot - aizrauj. Kas arī ir mūzikas un mākslas viens no pamatuzdevumiem. Īsā sarunā secinājām, ka katrs gluži tā, iespējams, nevar (jo katram savs talants), bet kā to var Raimonds Pauls?

“Viss tas ir iegūts kādreiz jau. Sen atpakaļ. [..] Es te vienu laiku vispār pametu klavieres; dažādi periodi ir bijuši. Pēc tam mēs kaut kā atkal sākām spēlēt daudz vairāk un šodien es varu pateikt, ka es spēlēju daudz savādāk nekā kādreiz.”

Jautāts, ko nozīmē “savādāk”, maestro atbild:

Tehniski es tā vairs nevaru nospēlēt kā kādreiz. Tad man būtu tagad 5-6 stundas jāsēž katru dienu. Katru dienu, jā. Tā būtu pareizi.

"[..] Tā saucamais tonis… nu, savulaik tā bija diezgan pastulba atbilde, ko es pateicu saviem kolēģiem konservatorijā uz šo jautājumu: “Pasēdiet jūs krogā 20 gadus un jums ar tāds būs!” Bet tur ir savi pamati tam. Tas ir, tā teikt, izspēlēts uz visneiedomājamākajiem instrumentiem.”

Ļoti līdzīgi, vien mazliet tiešāk par vingrināšanos spriež vēl viens Latvijas mūzikas vēstures veidotājs, kā arī nākamās paaudzes konkurētspējīgo mūziķu skolotājs, Rīgas Doma kora skolas izglītības programmas “Mūzika – džeza mūzika” vadītājs, grupu “Sīpoli”, “Eolika” un “Modo” bundzinieks Tālis Gžibovskis: “Es nevaru nepiekrist viedoklim, ka 10,000 stundu artava savā specialitātē… nu, tas ir jādara, jo tas ir pamats. Tad nākamais, lai saglabātu to, ko tu tur esi iemācījies – kā minimums 4 stundas dienā. Vismaz. Vēl kontekstā varu piebilst, ka

piekrītu arī pasaules slavenā džezmeņa Deivida Lībmana (David Liebman) viedoklim: viena lieta ir specialitāte, bet tad vēl katram mūziķim dažas stundas – klavieres. Dienā. Nevis nedēļā, bet dienā.

Spēlēt, nespēlēt?... Diezgan dramatiski šķiet “nolikt” pusi dienas kaut kādai spēlēšanai, bet no otras puses – ko var apgūt viegli, ātri un neveltot tam diezgan daudz laika? Jebkas prasa laiku un darbu, taču svarīgi ir saprast, kāpēc to darīt un ne tikai izvirzīt, bet arī ļoti gribēt sasniegt mērķi. Tad atliks tikai izdarīt.